SIA "Silvanols" izcelsme

1895. gada 16. aprīlī ir dzimis ievērojamais Latvijas ķīmiķis Augusts Ošiņš. 1928.gadā A.Ošiņš ir beidzis Latvijas Universitāti un ieguvis inženiera ķīmiķa grādu organiskās kīmijas tehnoloģijā. Jau studiju laikā A. Ošiņš strādājis kā asistents analītiskās ķīmijas katedrā un nodarbojies ar pētniecību.

Lai īstenotu savu pētījumu rezultātus dzīvē, 1932. gadā A.Ošiņš Mērsragā uzcēla terpentīna fabriku, kur no vairāk kā 25 gadus zemē nogulējušiem priežu celmiem tos sasmalcinot, apstrādājot ar tvaiku un benzīnu gatavoja terpentīnu, kolofoniju un smago eļļu.

Fabrikas strādnieki ievēroja, ka ražošanas procesā iegūtā smagā eļļa lieliski sadziedē visas brūces, atvieglo elpošanu un mazina klepu. Pētot no priežu celmiem iegūto eļļu A. Ošiņš atklāja, ka eļļai piemīt daudz vērtīgu ārstniecisko īpašību. Tālāko pētījumu gaitā pierādījās, ka izmantojot eļļu tuberkulozes un vēža ārstēšanā tiek sasniegti ievērojami pacienta veselības uzlabojumi. Jaunatklāto eļļu A. Ošiņš nodēvēja par Silvanolu.

1938.gadā A.Ošiņš iepazīstināja sabiedrību ar savu atklājumu un nosūtīja Silvanolu zinātniekiem uz Ameriku un vairākām Eiropas valstīm, tajā skaitā Vāciju, Franciju un Angliju. A. Ošiņš uzstājās zinātniskajās konferencēs visā Eiropā, iepazīstinot ar izcilajiem Silvanola rezultātiem vēža, tuberkulozes un brūču ārstēšanā.

“Silvanols” kļuva populārs pasaulē. Īpašu interesi par jaunatklāto eļļu izrādīja Francijas zinātnieki, kuri vēlējās savā īpašumā iegūt Silvanolu un tā ražošanas tehnoloģiju, taču A. Ošiņs uzskatīja, ka Silvanolam jāpaliek Latvijā un jānes labums Latvijas tautai.

Vēsture

Silvanols idejas autors ir ķīmiķis, zinātnieks Augusts Ošiņš kurš 1932. gadā Mērsragā uzcēla terpentīna fabriku, lai zinātniskos nolūkos no vairāk kā 25 gadus zemē nogulējušiem celmiem gatavotu terpentīnu , kolofoniju un smago eļļu. Laika gaitā fabrikas strādnieki ievēroja, ka ražošanas procesā iegūtā smagā eļļa lieliski sadziedē visas brūces, atvieglo elpošanu un mazina klepu. Ošiņš šim brīnumam deva vārdu silvanols.
Laika gaitā arī ārpus Latvijas teritorijas tiek pētīta silvanols pozitīvā iedarbība arī tuberkolozes un pat vēža diagnozes ārstēšanā. Līdz ar šiem pētījumiem Ošiņš tika aicināts uz konferencēm Vācijā un Francijā un ātri vien silvanols kļuva populārs pasaulē. Arī franči tik ļoti noticēja šim brīnumam, ka vēlējās nopirkt silvanolu un tā ražošanas tehnoloģiju, taču Ošiņš uzskatīja ,ka idejai par silvanolu ir jāpaliek Latvijā un jānes labums Latvijas tautai.
Pienāca 1950. gada 5.aprīlis, Ošiņu arestēja un izsūtīja uz Sibīriju. Līdz ar šo notikumu silvanols tā laika uzvaras gājiens bija beidzies. Viņš bija panācis jau tik daudz, ka tautā  silvanolu pazina, jo Ošiņa radi pašu spēkiem šo eļļu izgatavoja un ar to palīdzēja daudziem Latvijas cilvēkiem, ideju par  brīnumlīdzekli “silvanols” izplatot visā Latvijā un ārpus tās robežām.
Pienāca 1994. gada 8. decembris, bija pienācis brīdis saules gaismu ieraudzīt uzņēmumam ar nosaukumu „Silvanols”, kur Ošiņa ideju turpina tolaik Zinātņu akadēmijas Koksnes ķīmijas institūta vadošā pētniece , ķīmijas zinātņu doktore un kompānijas “Silvanols” dibinātāja Ieva Leimane, kuras savas pārliecības un vēmes palīdzēt cilvēkiem vadītas turpina iesāktos pētījumus pie ūdenī šķīstošajiem geliem. Un tā  1995. gada vasarā tiek piereģistrēti pirmie trīs ”Silvanols” preparāti: OSTEOGĒLS, RINOGĒLS un TROMBOGĒLS.